PIRMĀ diena

Šā gada 25. aprīlī satikās deviņi pārstāvji no piecām Baltijas un Ziemeļu valstīm, lai turpinātu laikmetīgās dejas rakstīšanas, pierakstīšanas un aprakstīšanas pētniecību. Aizvadītajā gadā “Dance.lv Žurnāla” redaktore Inta Balode uzņēmās koordinēt jeb vadīt starptautisku sadarbības tīklu “The Writing Movement Network”. Šis ir turpinājums sadarbībai, kas aizsākās jau 2012. gadā projektā “keðja Writing Movement”. No 25. līdz 29. aprīlim Igaunijas pilsētā Vīlandē notika starptautiskā sadarbības tīkla “The Writing Movement Network” trešā laboratorija. Tās centrā bija jautājumi, kas saistīti ar mērķauditorijas aizsniegšanu, jaunas publikas piesaistīšanu, informācijas kanālu apzināšanu.

Laboratorijas dalībnieki ceļā uz Vīlandi. Kolēģes (attēlā no labās puses) – Seselja (Sesselja Magnusdottir, Islande), Moa, (Moa Matilda Sahlin, Zviedrija) un Ida (Ida Moentegard Fredericia, Dānija) – pirmdienas rītā ielidoja lidostā “Rīga”, lai pēc tam kopā ar projekta kuratori Intu Balodi, projekta dalībnieku kustinātāju (rīta vingrošanas-staipīšanās vadītāju) Sintiju Siliņu un mani (visa pierakstītāju un fotografētāju) dotos uz galamērķi.

Vīlandē katru gadu nedēļā pirms Starptautiskās Dejas dienas norisinās visdažādākās aktivitātes. Līdz ar to tā bija piemērota vieta un laiks sadarbības tīkla laboratorijai, lai no dejas pierakstītāja un pētnieka pozīcijām paraudzītos uz procesu tuvplānā. Bet var arī teikt, ka viesošanās citā zemē un tradīcijā reizē ir arī “atzūmots” skats uz deju savās mājās. Un tas vienmēr ir svētīgi.

 

Kad esam satikušies ar saviem igauņu biedriem Evelīnu Lagli (Evelin Lagle), Mareku Nommi (Marek Nõmm), Madli Pesti un iekārtojušies viesu mājā, dodamies uz Vīlandes Kultūras akadēmiju, lai noskatītos divas dejas izrādes.

 

Pirmais priecīgais kultūršoks ir tas, ka šajā mācību iestādē visi ļoti cītīgi nomaina ielas apavus… Attēlā redzama tikai neliela daļa no kurpju kalniem, kas ir visapkārt. Un, protams, gandrīz visi arī black box zālē ieiet bez apaviem. Bet pie tā, ka Igaunijā black box sastopams vai uz katra stūra, jau pierasts. Arī Kultūras akadēmijā, kas ir Tartu Universitātes filiāle skatuves mākslu studentiem, tas ir pašsaprotami. Spēles mākslu departaments (Performing Arts Department) piedāvā studijas topošajiem aktieriem un dejotājiem, kā arī iespēju apgūt teātra tehniskā nodrošinājuma prasmes un iemaņas. Un tad jau bez reālas skatuves “kārbas” jeb atbilstoši aprīkotas spēles telpas neiztikt.

 

Un tad seko nākamais kultūršoks. Tā ir soloizrāde, kurā redzam jauno horeogrāfi Joannu Kalmi (Joanna Kalm) no Tallinas, kura studējusi arī Londonā, taču – aktuāls ir jautājums, kā sevi “pārdot”. Savā izrādē viņa to risina ar visai ekstrēmu paņēmienu – gandrīz visu priekšnesuma laiku viņa dejo un kustās pilnīgi kaila (ja neskaita garas baltas lentes, ar kurām viņa darbojas, vai parūku, kuru uzvelk kādā epizodē).

Publicitātes foto

Ķermenis, protams, ir dejotāja instruments, bet, vērojot nekautrīgo jauno mākslinieci, es tomēr lielākoties domāju par savu ķermeni. Mana uztvere mainās, kad izrādes otrajā pusē zālē izmainās apgaismojums: no neitrālajām dienas gaismas spuldzēm visā melnajā kastē uz sārtu gaismu tieši spēles laukumā, kur darbojas dejotāja. Tagad es beidzot dejotājas ķermeni uztveru kā kustīgu, absolūti dzīvu un stāstošu. Lai nu kā – šo izrādi tiešām grūti sajaukt ar kādu citu. Neraugoties uz to, ka kaili ķermeņi teātrī vairs nav nekas neparasts, šī tomēr bija spēcīga variācija.

Publicitātes foto

Vēl vairāk ironijas caurstrāvota ir otra šī vakara izrāde – Silvijas Kosteres “Zvaigzne” (Sylvia Köster “Star”). Galvenais priekšnesuma kustību motīvs – parafrāze par mākslinieku paklanīšanos. Meitenei ir spīdīga pieguloša kleita, viņa visu laiku klanās, griežās, virpuļo un pie sevis pusčukstus saka “thank you”… Taču pēc brīža viss mainās – viņa ar mehānisma palīdzību tiek uzvilkta augšā pie prožektoru rindām un… vairs netiek lejā. Gāžas viens prožektors, izšaujas konfeti, plūst dūmi un krīt spīdīgi putuplasta kluči. Vārdu sakot, “zvaigzne” pazūd nekurienē, bet skatītājam pretī caur aizmugures drapēriju spīd viena maza spoža zvaigznīte.

 

Pirmā diena ir gandrīz galā. Atgriežoties mājās, vēl ātrumā tiek izrunāts nākamās dienas rīcības un darbības plāns.

 

OTRĀ diena

Kā jau minēju un kā jau ierasts Intas Balodes iniciētos projektos, vienmēr blakus ir kāds “rakstnieku kustinātājs”. Šoreiz mūsu pētnieciskās laboratorijas rīti sākās ar bodyART® nodarbību Sintijas Siliņas vadībā. Nav viegli apzināties savu tizlumu, toties šādas rīta rosmes iemidzina jelkādu augstprātību attiecībā pret tiem, kuri kustas visu dienu, un tas ir viņu darbs.

Pēc brokastīm ceļojam uz laukiem. Jeb, ja ticam Vikipēdijai, uz vismazāko Igaunijas pilsētiņu Meizakilu (Mõisaküla). Dejas  dienas ietvaros te notiek dejas darbnīcas pusaudžiem. Jaunās horeogrāfes Anni Zuppingas vadībā (viņai asistē vēl trīs Vīlandes akadēmijas studentes) notiek daži iesildoši vingrinājumi.

 

Pēc tam ar pusaudžiem top mazas dejas miniatūras. Anni patlaban Berlīnē studē apmaiņas programmā, bet Vīlandes dejas nedēļā ir arī “iekšā laidēja” dejas izrādēs, pirms kurām īsumā iepazīstina ar gaidāmā priekšnesuma īsu CV un “lietošanas noteikumiem”.

 

Taču atgriežoties pie pusaudžiem Tautas namā, varu teikt, ka šis laikam ir viens no spēcīgākajiem iespaidiem šajā nedēļā. Tas ir tik  neikdienišķi redzēt īstus lauku bērnus, kas nav “samaitajušies” ar priekšstatiem, kas ir un kas nav deja, kā vajag vai nevajag kustēties telpā (pat ja tu esi nedaudz apjucis pusaudzis vai izteikti korpulenta pusaudze), vērot, cik atbrīvoti viņi kustas pa telpu un mierīgi ļaujas jauno horeogrāfu uzdevumiem…

 

“Rafinētāku” deju sastopam jau nākamajā pieturas punktā – Vīlandes ģimnāzijā. Dejo Tallinas studenti profesionāla horeogrāfa iestudējumā (Simo Kruusement iestudējums “Remain 2.0”). Šo izrādi skatās ģimnāzijas vecāko klašu studenti, un viņi zina, ka par redzēto būs jāraksta atsauksme jeb maza recenzija. Pirms tam visi skatītāji, kas vērojuši šo studentu izrādi, tiek iesaistīti kopīgā kustībā.

Un visi ķeras pie zīmuļiem un papīra – raksta gan ģimnāzijas audzēkņi, gan “Writing Movement” grupa.

 

Dejas rakstnieku programmā kā nākamā aktivitāte ir diskusija “Pieprasījums” (Demand). Katrs no grupas dalībniekiem iepriekš sagatavojis īsu prezentāciju par to, kā pieprasījums veidojas un kādās attiecībās ar citiem komponentiem tas ir viņu valstī.

 

Tikai daži interesantākie atslēgas vārdi no šīs diskusijas. Inta stāsta, ko viņa šajā ziemā ievērojusi ASV, – “topā” ir tādas izrādes, kurās redzams, ka ļoti smagi strādāts. Ida stāsta, ka Dānijā par vērtīgāko tiek uzskatīts tas, kur kaut kas tiek darīts tā, ka skatītājs apzinās – viņš ta nevarētu, respeltīvi – “cirks”. Seselja runā, ka Islandē lielāks pieprasījums automātiski ir pēc tā, kas tiek ļoti skaļi reklamēts – piemēram, pirms Ziemassvētkiem visi ar lielu prieku iet skatīties klasisko “Riekstkodi”, nevis uz mazāk reklamētiem “kliedzošiem briseliešiem”. Laboratorijas dalībnieki vienojas, ka visur ir tā – ja kaut kas ir par brīvu, tad cilvēki automātiski domā, ka tas nav nekas īpaši labs un kvalitatīvs, tāpēc pasākums, kas tiks piedāvāts bez ieejas maksas savas pieejamības dēļ nebūs apmeklēts kuplākā skaitā. Moa, domājot par to, kā uzrunāt jaunu auditoriju, saka – varbūt piedāvāt kūku un kafiju, respektīvi, vienā iepakojumā dažādus mākslas žanrus, piemēram, vienā vakara deju un mūziku, vai deju un vizuālo mākslu. Sintija Siliņa pievienojas ar konstatējumu, ka laikmetīgā deja joprojām cīnās ar priekšstatiem, ka tai ir jābūt skaidri saprotamai, kamēr mūzikā neviens neprasa, ko nozīmē “do” vai klusuma pauze.

Diskusijas, tāpāt kā vairākas pusdienreizes tiek organizētas rezidenču centrā. Te arī uzzinām, ka mūsu bukstiņš jeb bukstiņputra (kartupeļi ar putraimiem vai arī grūbām) ar gaļas kraukšķīšiem ir igauņu nacionālais ēdiens. To šajā reizē gatavojusi grupas dalībnieka Mareka mamma, viņa arī tikko izcepusi svaigu rupjmaizi. Tā nu jūtamies ļoti, ļoti tuvu igauņiem, gandrīz kā mājās. Tas silda.

Šīs dienas vakarā paredzētas trīs dejas izrādes. Pirmā no tām ir viesizrāde no Vācijas “Banānu baznīca” (“The Church of Banana”), izrāde par patērētājsabiedrības absurdu. Plakātiska, tomēr nedaudz “sagruzī”, jo saproti, ka no tevis praktiski nekas nav atkarīgs.

 

Nākamā izrāde notiek bijušajā lidmašīnu rūpnīcā, kuru tagad ļauts apdzīvot Jauniešu centram, un šajā vakarā te tiek rādīta Dejas studijas soloizrāde “Lidojums uz Visbādeni” (horeogr. Janne Ristimetsa). Ēka ir baisi nemīlīga, mitra un auksta, un man jādomā par to, cik ārkārtīgi intensīvus kontrastus piedzīvojam šajā laboratorijā.

Trešā izrāde atkal ir studentes diplomdarbs, kas tiek rādīts jau pieminētā rezidenču centra lielajā zālē. Skatītāju ir tik daudz, ka nevar nemaz visus apsēdināt. Skatītāju vietas gan vairāk ir uz skatuves, kas spēles telpu padara vēl netradicionālāku. Apgaismojums ir tikai daži prožektori, tomēr noplukušās sienas un mājas senums veido ļoti būtisku izrādes atmosfēras sadaļu. Jaunās horeogrāfes Keitijas Pokas (Keity Pook) izrāde “pinnal//pindpinevus” ir par attiecībām, par to, kā mainās vadošā un pakļāvīgā lomas.

 

Pēc izrādes notiek saruna ar Keitijas izrādes veidotājiem. Tā ir atklāta diskusija, kurā var piedalīties ikviens interesents, un, iespējams, jaunajai horeogrāfei tā būs viena no retajām reizēm viņas radošajā dzīvē, kad mākslinieces darbs tiek tik smalki un pamatīgi analizēts. Ieguvums viņai un interesanti klātesošajiem.

 

Ir vēl viena forma, kā izrādes veidotājiem nodot savus iespaidus par redzēto. Pie zāles Kultūras akamēmijā ir novietots statīvs ar papīra loksnēm: pēc katras noskatītās izrādes uz tā var uzrakstīt savas domas, komentārus, vēlējumus, respektīvi to, ko velētos pateikt māksliniekiem vai citiem skatītajiem.

 

TREŠĀ diena

Pēc meditatīvas izstaipīšanās Sintijas Siliņas vadībā priecīgi dodamies uz Vīlandes ģimnāziju, lai atkal tiktos ar studentiem un pārrunātu vakardien īsrecenzijās sarakstīto.

 

Teorētisko nodarbību vada Ida, Evelīna un Madli.

Nākamā “atrakcija” paredzēta lielveikalā. Mūsu darba grupas dalībniekiem ir uzdevums aptaujāt nejaušus garāmgājējus – šopingcentra klientus, lai noskaidrotu viņu attiecības ar deju un viņu attieksmi pret deju.

Lielākoties cilvēki nezina, kas ir laikmetīga deja, bet pašiem dažāda veida dejas pieredzes tomēr bijušas. Un lielākā daļa atzīst – ja būtu vairāk informācijas par laikmetīgās dejas notikumiem, labprāt ietu paskatīties.

 

Lai apkopotu iepirkšanās centrā gūtos iespaidus, dodamies diskutēt uz rezidenču centra pagalmu.

 

Diskusija par to, kā deja tiek piedāvāta katrā no tīkla dalībvalstīm, turpinās mūsu mītnes dārzā. Klātesošie ir izbrīnīti par Sintijas Siliņas Latvijā kopto Dejas dienas tradīciju un neskaitamajām meistarklasēm un meistardarbnīcām, kas šajā dienā pieejamas ikvienam interesentam.

 

CETURTĀ diena

Nākamajā dienā tirdzniecības centrā atgriežamies, lai paši pamēģinātu pārdot “deju”. Ir sarunāta meitene no šajā vakarā paredzētas dejas izrādes, viņas uzdevums ir izdejot dažas epizodes. Diemžēl garāmgājēji īpašu uzmanību tam nepievērš. Visieinteresētākie izrādās bērni… Un vislielākais brīnums ir par to, ka, lai arī Vīlandē Kultūras akadēmija strādā jau gadiem, studentu izrādes skatīties nāk tikai paši akademijas studenti un mācībspēki. It kā akademija būtu kāda noslēgta teritorija vai vientuļa sala.

 

Uz tāfeles ir informācija par šā vakara studentu diplomdarbiem Akadēmijas black box zālē.

 

Gaidot vakara izrādes, “Writing Movement” dalībniekiem dota iespēja apskatīt skaisto Vīlandi.

Ekskursijas vidū Evelīna mums sagādājusi arī iespēju satikties ar reģionālā laikraksta “Sakala” galveno redaktoru, arī kultūras redaktoru Margusu Hāvu (Margus Haav).

Vietējā avīzīte, izrādās, kultūrai laukumu atvēl regulāri un ieinteresēti. Jo apzinās, ka daļēji virtuālajā laikmetā nodarbojas arī ar misiju: saglabāt rakstīto un drukāto vārdu, būt analītiskiem un kritiskiem. Kultūrai tajā ir būtiska loma.

 

Meiteni, kas deju “reklamēja” tirdzniecības centrā, redzam izrādē “Gaišums” (“Lucidity”), kuras horoegrāfiju veidojusi Ketlīna Kase (Kätlin Kase). Patiešām pārsteidz, ka mūsdienās ir jauni cilvēki, kas gatavi arī neiet šķietami vienkāršāko taciņu un veidot izrādes par šausmīgo šodienu, par sāpīgi aktuāliem sabiedriskiem fenomeniem u. tml. Ketlīna izveidojusi trauslu modernās dejas miniatūru, izmantojot dzīvu folkmūziķu muzicēšanu.

Tikšanos un diskusiju ar jaunajiem, tikko redzētajiem māksliniekiem brīnišķīgi vada mūsu Sintija Siliņa. Atkal vērtīgi – gan mums, gan viņiem. Rodas sajūta, ka topošajiem skatuves māksliniekiem akadēmijā tiek nodrošināti lieliski apstākļi. Sarežģītākais – mēģināt atrast savu ceļu, atrast savu balsi un nemelot.

 

Dejas rakstnieku laboratorija skaistajā Vīlandē atmiņā paliks ar nebeidzamajiem kontrastiem: lietus smidzināšana un saule dzidri zilās debesīs, pavasara vēsmas un saldējošs vējš, vecas ēkas šarms topošā rezidenču centrā un moderni komfortabla vide gan ģimnāzijā, gan akadēmijā, Dejas nedēļas intensīvas aktivitātes Vīlandē un klusās, ieinteresētās nodarbības ar pusaudžiem. Ja vien vērīgi ieskatās, deja ir visapkārt. Pat naivista zīmētā bildē pie Tautas nama sienas laukos vai uz mūsdienīgas pastkartes tirdzniecības centrā.

 

 

Tīklu “The Writing Movement Network” atbalsta Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programma „Kultūra”. Projekts Vīlandē notika sadarbībā ar Vīlandes Kultūras akadēmiju, Koidu rezidenču centru, Vīlandes ģimnāziju un “Dance Week Festival”.